Septiņais bērna dzīves gads ir ļoti svarīgs bērna attīstības periods, kas ilgst no pieciem līdz septiņiem gadiem. Pēdējo gadu raksturo psiholoģisko vienību veidošanās turpināšanās, kas bērnībā parādījās pēc pieciem gadiem. Tomēr šo jauno veidojumu turpmākā izvietošana ir pamats psiholoģisko apstākļu radīšanai, kas kalpo jaunu virzienu un attīstības virzienu parādīšanos.
Pirmsskolas vecumā (6-7 gadi) bērna ķermenī ir būtiskas izmaiņas. Tas ir zināms nobriešanas posms. Šajā periodā intensīvi attīstās un nostiprinās organisma sirds un asinsvadu sistēmas, atbalstošās sistēmas, attīstās mazie muskuļi, attīstās un diferencē dažādas centrālās nervu sistēmas daļas.
Arī šī vecuma bērniem ir raksturīgas noteiktas attīstības psiholoģiskās īpatnības. Viņi ir raksturīgi dažādu garīgo un kognitīvo garīgo procesu attīstībai, piemēram, iztēlei, uzmanībai, runai, domāšanai, atmiņai.
Lūdzu, uzmanību. Pirmsskolas vecuma bērnam dominē piespiedu uzmanība. Un līdz šī perioda beigām pastāv brīvprātīgas uzmanības attīstīšanas laiks, kad bērns iemācas to apzināti vadīt un saglabāt kādu laiku noteiktiem objektiem un priekšmetiem.
Atmiņa. Pirmsskolas perioda beigās bērns attīsta patvaļīgu dzirdes un vizuālo atmiņu. Viena no galvenajām lomām dažādu garīgo procesu organizācijā sāk spēlēt to atmiņā.
Domāšanas attīstība. Pirmsskolas pakāpes beigās paātrina vizuālās vizuālās domāšanas pieaugumu un sākas loģiskās domāšanas attīstīšanas process. Tas noved pie bērna veidošanās spējas vispārināt, salīdzināt un klasificēt, kā arī spēju noteikt objektu būtiskās īpašības un īpašības apkārtējā pasaulē.
Iztēles attīstība. Radoša iztēle attīstās pirmsskolas perioda beigās, pateicoties dažādām spēlēm, konkrētu un iespaidīgu un iespaidīgu attēlu, neparedzētu apvienību spilgtumu.
Runa Pirmsskolas perioda beigās bērna vārdu krājums ir ievērojami palielināts, un aktīvajā runā ir iespēja izmantot dažādas grūtības un grūtības.
Sešu vai septiņu gadu vecumā bērna aktivitātēs ir emocionalitāte un palielinās emocionālo reakciju nozīme.
Personības veidošanās, tāpat kā bērna garīgais stāvoklis, pirmsskolas perioda beigās ir savstarpēji saistīta ar pašapziņas attīstību. 6-7 gadus veci bērni pakāpeniski veido pašnovērtējumu, kas atkarīgs no tā, cik veiksmīga ir tā darbība, cik veiksmīgi tā ir vienaudžiem, kā arī vērtē pedagogi un citi apkārtējie cilvēki. Bērns jau var uzzināt par sevi, kā arī savu nostāju, ko viņš ieņem dažādās kolektīvās - ģimenē, vienaudžu vidū utt.
Bērni, kas ir vecāki par šo vecumu, jau var atspoguļot, tas ir, apzinās sociālo "es" un, pamatojoties uz to, izveido iekšējās pozīcijas.
Viena no svarīgākajām jaunākajām formācijām 6 līdz 7 gadus veca bērna personiskās un garīgās darbības attīstībā ir motīvu pakļaušana, tad pēc manām gribas pakāpeniski aizvien vairāk dominē tādi motīvi kā "es varu", "man ir jādomā".
Arī šajā vecumā palielinās vēlme pēc pašnovērtējuma tādās darbības jomās, kas saistītas ar sabiedrības novērtēšanu.
Pakāpeniski bērna izpratne par viņa "es" un iekšējo pozīciju veidošanos uz šī pamata skolas vecuma sākumā noved pie jaunu centienu un vajadzību rašanās. Tas ir iemesls tam, ka spēle, kas bija bērna primārais darbs pirmsskolas periodā, pakāpeniski atdod savu pozīciju šajā amatā, vairs nespēj to pilnībā apmierināt. Aizvien pieaug vajadzība pārsniegt ierasto dzīvesveidu un piedalīties sociāli nozīmīgās aktivitātēs, proti, tiek pieņemta cita sociālā situācija, ko parasti sauc par "skolēnu stāvokli", kas ir viens no svarīgākajiem pirmsskolas vecuma bērnu garīgās un personiskās izaugsmes rezultātiem un iezīmēm.