- Es nezinu, es uzskatīju, ka esmu tāds pats kā visi pārējie. Man vienkārši ir brīnišķīgi vecāki, it īpaši mans tēvs. Es biju vienīgais bērns, bet pāvests bija vēl astoņi bērni no iepriekšējās laulības. Ne tikai to, ka mani mīļajiem visu pārvalda, tāpēc tētis rakstīja rakstus par laikrakstiem pat brīvā laikā. Ģimene valdīja radošu atmosfēru. Es atceros, es pat vaicāju santa man rakstīt mašīnrakstītāju.
- Tu to izlasi trīs gadus pēc četrām - rakstījis pirmo dzejoli, pie astoņām - pirmā dziesma 14 gadu laikā jau ir parakstījusi līgumu ar Sony. Mana galva nebija vērpšanas?
- Un tam nebija nekas - mani pirmie ieraksti vispār nebija veiksmīgi. Es tikko darīju to, ko patiešām gribēju. Un mana mamma un tētis man palīdzēja.
- Un kad tu juta: viss, es esmu zvaigzne?
- Labāk sakot, es jutu, ka es jau gatavos komponēt dziesmas, pārvērst tos par izrādi, atvaļinājumu sev un auditorijai. Pēc 15 gadu vecuma mana māte un es pārcēlosim uz Kolumbijas galvaspilsētu Bagotu. Tur es piedalījos konkursos, televīzijas sērijās izlasījās un sapratu, ka TV nav man. Līdz tam laikam es dzirdēju daudz angļu valodā runājošu grupu, piemēram, Led Zeppelin, The Beatles, Nirvana. Un es nolēmu padarīt savu mūziku stingrāku. Sony to saprata un atbrīvoja manu albumu "Barefoot" (Pies Descalzos). Viņš pārdeva vairāk nekā piecus miljonus eksemplāru, tas bija lieliski!
- Protams. Un portugāļu valodā. Bet mani ļoti labi saņēma, piemēram, Turcijā, Francijā, Kanādā. Ja sabiedrība pat nesaprot vārdu, tā jūt enerģiju, emocijas, un tā ir vissvarīgākā lieta.
- Bet lai gūtu panākumus ASV, jums vajag angļu valodu?
- Protams, es studēju angļu valodu arī tad, kad strādāju. 90. gadu beigās valstīs sākās Latīņamerikas mūzikas un Latīņamerikas kultūras uzplaukums. Man ir paveicies saprast jebkurā valodā.
- Jūsu panākumi ir pārsteidzoši; šķiet, ka jums ir laiks visur. Kāda ir Shakira parastā diena?
- Man nav parasto dienu. Tikai reizēm, kad esmu mājās Bahamu salās. Tur es varu spēlēt ar saviem suņiem, ūdens florets, lasīt grāmatu. Un atkal sākas crazy māja: mēģinājumi, ieraksti, koncerti, krustojumi, intervijas ...
- Vai jums patīk kontrolēt visu?
- Varbūt, jā. Es esmu perfekcionists, es mīlu disciplīnu. Bet es cenšos baudīt to, ko daru, pretējā gadījumā viss izkristēs.
- Ir leģendas par jūsu draudzību ar Marquez. Kāpēc jūs atteicās filmā ierasties savā grāmatā "Mīlestība plague laikā"?
- Gabriel Marquez ir manas valsts lepnums, vecāki mīl viņa grāmatas. Es atceros, kad mana māte nolasīja "Simts gadu vienaldzības", viņa atzīmēja visas rakstzīmes uz papīra, lai netiktu sajaukta. Fakts, ka viņš pievērsa man uzmanību un tik ļoti runā par mani, patiesi ir liels gods. Bet filma nav filmēta Marķesa. Kad es izlasīju skriptu un redzēju, ka man vajadzēja izģērbties rāmī - es baidījos. Es nevaru iedomāties, kā tēvs to redzēs.
- Es to redzēju. Tur es dziedāju un dejoju. Jā, tas ir seksīgi, bet tam ir deja. Stribēšana nav man.
- Tava draudzene Beyonce ilgi velk, bet tomēr apprecējies. Par jūsu attiecībām ar Antonio De La Rua notiek daudz pretrunīgu baumu. Vai tu precēsies?
"Kas saka kaut ko, mēs mīlam viens otru." Dzīvē nekas nav svarīgāks par mīlestību. Un es nesaku, ka es vispirms veiksšu karjeru, es braucu visā pasaulē ar koncertiem, nopelnīšu visu naudu, un tad es domāju par ģimeni. Nē, tā nav. Mums tikai jāpavisinās. Un tad precējies.
- Kāda izskatās jūsu sapņu kāzas?
- Balta kleita ir obligāta (smejas), un ceremonija atrodas kaut kur skaistā jūras krastā. Iespējams, ka tā.
wmj.ru